Visu pagājušā gadsimta mēģināja uzlabot stāvstropa konstrukciju Latvijā, kas izdevās un noveda pie jaunu rūpnieciski ražotu stropu. Tas ieguva Auzukalna stropa nosaukumu no tā autora uzvārda. Vēl šo stropu sauc par pārvadājumu stropu. Ir dzirdēts nosaukums Kurzemes strops. Nosaukumu daudz, bet strops viens un labs.

Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū biškopība Latvijā bija nepieciešamas strops, ko būtu vieglāk pārvadāt, jo pieaugot biškopības nozares attīstībai bija aiz vien lielāka vajadzība dravas pārvadāt. Bišu pārvešana uz ganībām vai pie sarkanā āboliņa laukiem vai citiem ziedošiem augiem kļuva aizvien aktuālāka. Gribot negribot biškopjiem nācās sastapties ar dilemmu – cilāt smagos stāvstropus vai gudrot ko jaunu. Ievērojams šā laika biškopis bija Visvaldis Auzukalns (1914–2009). Ar bitēm iepazinies jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, pēc kara atgriezies biškopībā.

No 1964. līdz 1972. Gadam strādājot Talsu rajona saimniecībā Valdgale pieaugot biškopības saimniecības apjoms skaidrs kļuva, ka bez bišu saimju pārvadāšanas nevarēs sasniegt labas ražas. Tāpēc V. Auzukalns vadībā sācies darbs pie jauna kompakta stropa izveides. Izstrādes
laikā aktuāls bija jautājums kā padarīt stropu vieglāku, nemainot apkāru izmēru? Risinājums rasts, samazinot apkāru skaitu un stropa būvē izmantoto dēļu biezumu. 1972. gadā Ugāles MRS tika pasūtīti un izgatavoti pirmie 200 Auzukalna konstrukcijas stropi. 1974. gadā stropa konstrukcijā izdarītas nelielas izmaiņas – tā priekšpusē, pie skrejas, iebūvēts putekšņu notraucējs, un no šī gada saimniecībā “Valdgales” drava pilnībā pārgājusi uz šiem stropiem.

Laikam ejot stropu popularitāte Kurzemes pusē nerimst un vēl šodien Auzukalna stropi tiek lietoti dravās un arī ražoti jauni. Strops biškopjiem patīk aiz tā viegluma un kompaktuma, kas padara stropa pārvadāšanai ērtāku, protams svara ziņa tas nevar sacensties ar putuplasta
stropiem, bet tas jau ir cits stāsts citā vietā, jo biškopji kas vēlas dravot dabai draudzīgi arī šodien izvēlas koka stropus.