Latvijas stāvstropa vēsture iesākas 1939. gada novembrī, Latvijā tika pieņemts stropa standarts. Protams pirms tam bija vairāku gadu eksperimenti un labākās konstrukcijas meklējumi. Pateicoties profesora P. Rizgas darbam stropu Latvijas Valsts Lauksaimnieciskās Racionalizācijas institūts nosaka, ka turpmāk jāgatavo un jātirgo tikai P. Rizgas konstruētie stropi: Latvijas stāvstrops. No tiem laikiem Latvijā stāvstrops ir absolūts tirgus līderis līdz šai baltai dienai.

Pēckara gados stropu ražošanas organizēšana un to tirgošana bija koncentrēta Lauksaimniecības ministrijas Biškopības pārvaldes pārziņā.

Laika gaitā bijuši neskaitāmi mēģinājumi stāvstropu uzlabot un kāds biškopis vēl šodien to cenšas uzlabot, taču kopumā biškopji Latvijas dravās bija atzinuši, ka Latvijas stāvstrops ir samērā universāls un apmierina praktiski visas dravnieku prasības, tādēļ stāvstropus pēc Rizgas rasējumiem intensīvi ražoja un tirgoja tā laika nozares vadošā institūcija – Biškopības pārvalde. Loģiski, ka Biškopības pārvaldes darbības laikā no 1957. gada līdz astoņdesmito gadu beigām stāvstrops teju simtprocentīgi pārņēma visas kolhozu un padomju saimniecību dravas. Arī privātajās dravās šie stropi pamazām izspieda no aprites mantojumā saņemtos Dadana-Blata stropus. Iemesls bija gauži vienkāršs, stropus pie privātiem meistariem pasūtīt nebija iespējams, jo šādu meistaru vienkārši nebija, biškopjiem atlika vai nu meistarot stropus pašiem, ko daudzi arī sekmīgi darīja, vai arī iegādāties Biškopības pārvaldes sērijveida ražojumus.

Mūsdienās komandekonomika palikusi vēsturē un biškopjiem ir brīva izvēle, bet gadu desmitos balstītā pieredze nezūd un vairums biškopji turpina dravot ar stāvstropiem. Strops sastāv no grīdas, peru telpas, medus telpām un jumta. Tirgū pieejami dažāda tipa jumti, katrai gaumei.